Roberts Skutelis – skolotājs un fotogrāfs
“Mana diena sākas četros no rīta. Kamēr jūs visi guļat, es esmu paspējis jau daudz ko izdarīt,” saka skolotājs Roberts Skutelis, kurš vienlaikus ir arī profesionāls fotogrāfs.
Pagājušajā gadā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās no Ventspils uz Cēsīm, kur tagad Cēsu Jaunajā skolā māca angļu valodu, kā arī tehnoloģijas un dizainu. Vienlaikus jaunais pedagogs pasniedz angļu valodas privātstundas.
Foto: Roberta Skuteļa privātais arhīvs.
Vai fotogrāfa profesija palīdz jums pedagoģijā?
Viennozīmīgi palīdz. Un, ziniet, kā? Lai, cik tas nenopietni izklausītos, tās dēļ es esmu finansiāli nodrošināts. Kad sāku strādāt vienā no Ventspils skolām, teicu, ka gribu strādāt tikai no rītiem un piektdienas, lai būtu brīvas. Ja skola tam nepiekristu, tad es atbildētu, ka pie jums nestrādāšu. Mūsdienās ir ļoti svarīgi būt finansiāli neatkarīgam.
Arī bērniem un jauniešiem patīk, ka ir skolotājs, kas var būt piemērs tam, ka dzīvē var daudz ko izdarīt. Atceros kādu mācību stundu pirms pandēmijas ierobežojumiem. Mums klasē notika saruna, un es bērniem uzskaitīju visu, ko esmu paspējis izdarīt kopš tā brīža, kad ceturtdien man beidzās pēdējā stunda skolā. Proti, ko es izdarīju piektdien, sestdien un svētdien. Pēc tam bērni man teica: “Tad jūs, skolotāj, nesēdējāt mājās un neskatījāties televizoru, kā to dara daudzi citi?”. Es parādu alternatīvu iespēju – ja tu izmanto savu laiku, tu vari daudz ko izdarīt.
Kāds, jūsuprāt, ir labs skolotājs?
Pamatnosacījums ir šāds: labs skolotājs ir tāds, kurš pats kaut ko māk. Arī tāds, kurš pats visu laiku mācās. Nepietiek ar to, ko tu esi agrāk apguvis, jāmācās ir visu laiku. Džiu džitsu sportaveidā ir šāds princips: treneris māca bērnus tā, lai viņi varētu viņu uzveikt. Viņš skolniekiem atklāj visus savus noslēpumus. Tomēr visu laiku arī pats turpina augt. Protams, kaut kad brīdis, kad kāds no jaunajiem ir spēcīgāks par treneri. Līdzīgs piemērs arī no “Alises Brīnumzemē”. Alise nonāk pazemes valstībā, kur Sarkanā Karaliene saka: “Manā valstībā ir jāskrien tik ātri, cik tu spēj, lai tu paliktu uz vietas”. Es tam pilnībā piekrītu. Cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem dzīvē kaut kas neizdodas, 99,9% gadījumu paši pie tā ir vainīgi, izvēloties neapgūt neko jaunu, izvairoties no atbildības.
Skolotājam savā priekšmetā ir jābūt ļoti zinošam. Taču tas nenozīmē arī, ka skolotājs nedrīkst pateikt skolēnam: “Šo lietu es nezinu, taču es to noskaidrošu”.
Labs skolotājs ir arī tāds, kurš grib, lai bērnam izdodas. No sirds grib, lai bērns izaug par foršu pieaugušo. Tas nav no sērijas: skolotāja darba augļus jutīs pēc 10-20 gadiem. Tā nav, reizēm augļus var plūkt jau mācību stundas izskaņā.
Kuri ir bijuši jūsu labākie skolotāji?
Pirmais ienāk prātā mans vecaistēvs. Ļoti skaidri atceros, kā mēs ar opapu staigājām pa Ventspili, izzinājām ceļazīmes un kā balvu par to es saņēmu saldējumu. Pēc viņa nostāstiem,mans rekords esot bijis vienpadsmit saldējumi dienā. Opaps mani mācīja arī braukt ar automašīnu. Vecāki, manuprāt, spēlē pavisam citu lomu. Tu viņus nevari saukt parskolotājiem. Viņi ir tādi dzīvē virzītāji.
Nākamais cilvēks, kurš nāk prātā, ir mans basketbola treneris. Viņš man iemācīja tādu elementāru lietu – vienkārši forši ēst. Atceros, kā viņš man vienreiz teica: “Tāpēc, Robert, jau tu nevari iemest bumbu grozā, ka tu neēd biešu salātus!”. Tad, kad tu esi sporta nometnē uz 15 dienām bez vecākiem, esi notrenējies divus treniņus dienā, un tev brokastīs uzliek siļķi ar biezpienu, gribi vai negribi – tu ēdīsi. Un tad tu saproti, ko tas treneris tev stāsta!
Un tad man ir stāsts par man ļoti tuvu cilvēku – manu brālēnu. Es gan viņu vairāk uzskatu par savu brāli. Kad man bija aptuveni gadi piecpadsmit, viņš, izsakoties tēlaini, paņēma mani savā paspārnē, iepazīstināja ar saviem draugiem, kuri bija trīs līdz piecus gadus vecāki par mani. Nonākot lielāku cilvēku kompānijā, tu saproti, ka tavi joki vairs “nestrādā”, tev nav draudzenes, nav mašīnas, nav stilīgu drēbju. Un tu saproti, ka tev daudz kas vēl jāapgūst.
Savukārt no skolas man palikusi atmiņā ekonomikas skolotāja. Viņa vienkārši bija ļoti cilvēcīga, mīļa. Vēl tagad atceros, kā vienreiz kontroldarba laikā viņa uzlika mūziku.
Tagad mans lielākais skolotājs noteikti ir mana sieva. Piemēram, es nekad neaizmirsīšu kādu gadījumu. 2013. vai 2014. gadā man zvana cilvēki par fotografēšanu kāzās. Es beidzu sarunu, un sieva saka: “Robert, vai tu zini, ka tu vispār neproti runāt pa telefonu?!”. Es prasu: “Kā neprotu?”. Sieva: “Tu tik neloģiski un haotiski runā!”. Un es izdaru secinājumu – jāmācās. Arī mitoloģijā sievietes tēls ir tas, kurš uzliek vīrieti uz pareizā ceļa. Paldies viņai par to!
Foto: Roberta Skuteļa privātais arhīvs.
Kas ir jūsu iedvesmas avoti?
Man ļoti patīk profesors Džordans Pītersons. Esmu izlasījis divas viņa grāmatas – “Maps of Meaning” un “12 Rules for Life” . Man patīk tas, ka viņš skatās uz lietām caur ļoti senām perspektīvām, caur mitoloģiju. Kas gan var būt vēl patiesāks, ja ne tas, kas pastāv ļoti ilgi?!
Pītersons mani ļoti iedvesmo. Katru rītu skatos vismaz vienu viņa lekciju. Jāpiebilst, ka es ceļos četros no rīta. Pēc lekcijas noskatīšanās rakstu dienasgrāmatu, parasti sāku ar sadaļu: “Es esmu pateicīgs par… “. Tikai pēc tam sākas mana diena.
Fotogrāfijā iedvesmas avoti man ir citi cilvēki, kuri arī kaut ko interesantu dara. No daudziem kaut ko pa druskai paņemu, mācos un lieku to soli pa solim klāt. Ir jāsaprot, ka dzīvē nekas nenotiek ātri. Man ir 30 gadi un daudz kas vēl priekšā. Dzīve tikai tā pa īstam sākas.
Pilnu interviju ar Robertu Skuteli vari noskatīties un noklausīties skolai.lv Youtube kanālā.
Videopodkāsts ar angļu valodas pasniedzēju un fotogrāfu Robertu Skuteli. www.skolai.lv
Roberts Skutelis individuāli pasniedz latviešu un angļu valodu, par to vari vairāk uzzināt šeit: https://www.facebook.com/pasniedzRobe...
Sazinies uzrakstot e-pastu- skutelisroberts@gmail.com
Šeit vari gūt ieskatu Roberta fotomākslā: http://skutelisfoto.com/
NSTAGRAM : https://instagram.com/skutelisfoto?ig...
Mēs, skolai.lv, iestājamies par radošiem cilvēkiem izglītībā un atbilstošu mācību vidi Latvijas skolās! info@skolai.lv
