Skolotājs, kurš iedvesmo

«Vajag sarunāties par jēgu,» uzskata jaunais Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns.

Vai, stājoties jaunajā amatā, plānojat arī lielas izmaiņas skolā?

Pēc dabas neesmu revolucionārs, bet evolūcija – pēctecīgas, lēnas izmaiņas -, citiem var šķist kā revolūcija. Esmu ar to saskāries, strādājot Ventspilī. Man gribētos pamainīt skatījumu uz to, kā mēs domājam par izglītības procesu. Vēlos pamēģināt, uz visu to, kas skolā notiek, paraudzīties no skolēna pieredzes skatupunkta. Ir vairāki pieredzes nogriežņi, kas, manuprāt, skolai ir jāiedod. Viens – tās ir akadēmiskās zināšanas, tātad, mācību stundas. Cits – tas, kas notiek ārpus stundām, skolas pasākumi. Cits – karjeras izglītības pieredze.

Cēsīs ir vēl otra Valsts ģimnāzija, kurai šobrīd ir labāki akadēmiskie rezultāti. Taču, ja tu skolā vari izveidot izcilu skolēna pieredzi, iedot citu piedzīvojumu bērnam, tas ir tas, ar ko vari konkurēt. Tu vari mēģināt uzbūvēt citu pieredzi, ko var iegūt tikai šeit un tikai tādā veidā. Mēģināt bērnam iedot citu redzējumu, par to, kā procesi var notikt, kā ar tevi sarunājas.

Svarīgi ir arī tas, kā iesaistās vietējā kopiena, kā vecāki tiek iesaistīti, kā ar viņiem sarunājas, cik atvērts tu esi viņu priekšlikumiem.

Ir dzirdēts, ka skolas mēdz rīkoties pretēji, proti, tieši ierobežot vecāku iejaukšanos skolas dzīvē...

Pieredze ir ļoti dažāda. Nereti vecāki pieslēdzas tad, kad ir problēmas. Līdz šim nav likušies ne zinis, un tagad sāk uzbrukt skolai un skolotājiem par to, kāpēc ir tā. Līdz ar to rodas aizsargreakcija. Es pats savā skolotāja pieredzē neesmu daudz iesaistījis vecākus, jo esmu uzskatījis, ka ir lietas, ar kurām es pats varu tikt galā. Un tikai tajā brīdī, kad es vairs nevaru tikt galā un ir vajadzīga vecāku iesaiste, es viņus atrodu, un mēs kopā visu nokārtojam. Nav jāapgrūtina vecāki ar lietām, par kurām viņiem nevajadzētu īpaši domāt. Taču tas nenozīmē, ja vecāki kaut ko ierosina, tev ir jāsaka: «Nē, liecieties mierā, skola pati to izdarīs».

Ko es saprotu ar kopienas iesaistīšanu... primāri jau es domāju vecākus. Mana vīzija ir par to, ka tu būvē nedaudz atšķirīgāku sistēmu, piedāvājot citus veidus un formātus, kā tu ar vecākiem sarunājies. Šobrīd klasiska problēma, ko es pamodelēšu, balstoties Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas pieredzē, ir, ka skola saka: «Vecāki nav ieinteresēti un neiesaistās.» Un tad tu padomā par formātiem, kādos vecāki tiek mēģināti iesaistīt, un saproti, ka tas vienmēr ir viens un tas pats. Piemēram, vecāku sapulce. Vai laiks, ko mēs piedāvājam, ir ērtākais? Vai vecāki tiek apzvanīti? Vai ar viņiem runā un saka, ka jūsu klātbūtne ir ļoti nozīmīga? Man ļoti gribas, ka mēs šeit pamēģinām radīt vilkmi, lai vecāki kļūtu par daļu no skolas. Un nevis vienkārši tikai uzklausīt, ko skolotājs pastāsta, jo to jau var aizsūtīt prezentācijas veidā e-klasē, bet būtu arī izglītojošā daļa, kurā mēs palīdzam iemācīties lietas, kuras mainās, un daudz vairāk ir saruna par attīstību, plānošanu, nākotnes redzējumu.

Viena no pirmajām lietām, par kuru jau esam vienojušies, ir skolas vērtību formulēšana, kas līdz šim nav ticis darīts. Ventspilī mēs to mēģinājām izdarīt – uz papīra ir ļoti brīnišķīgi, bet īsti tās vērtības nedzīvo. Mēs gribam ar vecākiem runāt par to, kādu viņi grib redzēt skolas absolventu, kādam viņam būtu jābūt. Lai viņi ierauga arī savu lomu, kā viņi var atbalstīt un ko viņi var piedāvāt. Varbūt viņi var vadīt darbnīcas karjeras pasākumā vai būt pie viena galda, kad tiek spriests par skolas attīstību. Es ļoti labprāt to darītu kopā. Man gribētos arī, lai skolā ir visiem zināma kārtība, kā vecāki var izteikt savus ierosinājumus. Nevis formāla, birokrātiska, bet tāda, ka vecāki zina un jūt skolas attieksmi, ka tas ir svarīgi. Viņiem ir jābūt ļoti būtiskai skolas daļai.

Cik viegli ieviest pārmaiņas, mainīt skolotāju uzskatus par ierastām lietām?

Skolotājiem, kuri ilgi darījuši vienu un to pašu, ļoti pietrūkst cita konteksta. Liela daļa nav bijusi ārzemju skolās, nezina citu pieredzi. Līdz ar to nevar iztēloties, ka lietas var darīt arī citādāk.

Var it kā vainot par to, bet viņiem jau nav bijusi šāda iespēja. Tad ir jautājums, vai skolā ar to var kaut ko izdarīt vai ne. Ārzemēs esmu novērojis, ka skolotājiem ir obligātās prakses dažādos uzņēmumos. Piemēram, biologs iet un skatās, ko reāli biotehnoloģijās dara, un kāda ir reālā vajadzība. Un tad domā, kā saturu kaut vai daļēji var pielāgot tam, kas patiesībā praksē notiek. Kā skolotājus pārliecināt par to, ka tā būtu labāk, ka no tā iegūtu arī bērni, – tas ir jautājums.

Ir svarīgi tas, vai tu kā skolotājs redzi sevi kā attīstībā esošu profesionāli, vai arī uzskati, ka tikai tāpēc, ka tev ir augstākā izglītība pedagoģijā, tu esi pati pilnība un valsts ir tev deleģējusi šo pilnību nest tālāk un mācīt bērniem.

Lielai daļai skolotāju pieredze ir šāda: darbs – mājas, mājas – darbs. Labi, varbūt uz laukiem aizbrauc, bet intelektuālās pieredzes reizēm pietrūkst. Ja tev nav intereses, tavs apvārsnis, gribi vai negribi, sašaurinās. Bet tādi nav visi skolotāji.

Daudzi grib, lai bērniem būtu dažādas ārpusskolas nodarbības – sports, mūzika u.c. Tajā pašā laikā ir diezgan liela slodze ar mājas darbiem. Kā to varētu līdzsvarot? Vai skolotājam būtu jāzina, ka audzēknis pēc skolas apmeklē sporta vai mūzikas skolu, un, ka nevar uzdot viņam mājas darbu, kas vakarā būs jāpilda divarpus stundu garumā? Bērni jūtas pārdeguši pēc darba nedēļas, un viņiem iestājas riebums vai nu pret mūziku un sportu, vai nu pret skolu.

Skaidrs, ka starp šīm divām lietām – ārpusskolas nodarbībām un skolu – viena ir izvēle, un otra ir obligāta. Es teiktu, ka prioritātei labā izpildījumā būtu jābūt tam, kas ir saistīts ar skolu. Bet tas, kas būtu svarīgi, ir saprast, vai mājasdarbiem, kurus uzdod, vispār ir kāda pievienotā vērtība. Esmu pieredzējis, ka viena daļa no uzdevumiem, ko uzdod ir neproduktīva un bezjēdzīga. Ja man vēlreiz mājās 10 reizes ir jātrenē piemēri, kurus esmu jau izpildījis klasē. Kāpēc man to vēlreiz vajag darīt? Uzdevumam ir jābūt ar jēgu, ne jau tikai, lai skolēni būtu nodarbināti. Vajag sarunāties par jēgu. Paskaidrot, kāpēc ir šāds uzdevums, kur ir šī uzdevuma jēga. Bet pamatojums nevar būt aiz matiem pievilkts, piemēram: matemātika trenē loģisko domāšanu. (Un tas bieži vien ir vienīgais pamatojums, kas ir dzirdēts par šīm lietām.) Ja jautā tālāk – kā tieši trenē? Atbilde ir apmēram: «Nu, viņi taču domā.» Bet kāpēc es bez tā nevaru iztikt? Varbūt varu?

Vai var iztikt?

Minēšu līdzīgu piemēru. Kāda 12. klases skolniece pirms gada pajautāja man kā skolas direktora vietniekam: «Kāpēc man kā astoņpadsmitgadīgam skolēnam ir obligāts apmeklējums, ja es zinu, ka to pašu saturu es mājās, izmantojot man saprotamus paņēmienus, varu apgūt pati?». Un tas liek domāt par to, kas mācību procesā ir tāds, ko tu vari iegūt tikai šeit, skolā. Ja ir jēdzīga atgriezeniskā saite, ja skolotājs būvē savstarpējās mācīšanās procesu, no kā tu iemācies kaut ko papildus, tad tev ir jēga nākt uz stundām. Bet, ja tu pats vari izlasīt un aizpildīt darba lapu, tad kāpēc tev ir vajadzīgs skolotājs? Arī attālinātā procesa laikā es skeptiski skatījos uz kolēģu teikto, ka vajag klātieni. Kāpēc? Vai tikai tāpēc, ka skolotājs stāv klases priekšā? Var jau būt, ka stundās ir kaut kas vēl... kā skolotājs atbild uz jautājumiem, kā komentē padarīto, tas ir pilnīgi cits stāsts.

Novērots, ka bērniem, it sevišķi mazākajās klasītēs, skolā neļauj kritiski izteikties, netiek veicināta pastāvīga spriestspēja.

Es teiktu, ka līdzīgi ir arī skolotāju sanāksmēs. Esmu domājis, cik lielā mērā skolotājiem ir sajūta, ka viņi drīkst paust savu viedokli. Man bija kolēģi, kuri individuāli man izstāstīja, ko domā un kā vajadzētu darīt, taču tajā brīdī, kad par to ir jāpasaka publiski, viņi nevar to pateikt. Manuprāt, ir ļoti svarīgi vienmēr paturēt prātā, ka citam ir tiesības uz atšķirīgu viedokli.

Man ar kādu kolēģi arī ļoti ilgi nācās diskutēt par to, ka ir normāli veikt aptauju un prasīt skolēniem, vai skolotājs stundās izturas pret mums ar cieņu. Neizdevās pārliecināt, ka tas ir normāls jautājums. Skolēns jūtas tā, kā viņš jūtas, un tas ir jāpieņem. Un jānoskaidro iemesli.

Kā tiek mērīta izglītības kvalitāte skolās?

Visu skolu izglītības kvalitāti šobrīd mēra pēc eksāmenu rezultātiem. Un man tas nav saprotams, jo sanāk, ka četru skolotāju darbs, ir tas, kas liecina par visu skolu. Ja tev nav tās matemātikas vai cita priekšmeta, tevi automātiski ieliek kādā zemākā kastītē. Bet ir taču vēl n-tās citas lietas.

Atzīmes un cipari – tā ir kā apsēstība. Tu mācies nevis tāpēc, ka tu gribi iemācīties un saprast, bet gan tāpēc, ka tev vajag to ciparu. Pats attālinātajā procesā saskāros ar situāciju, ka viena 12. klase (ne mani audzināmie), bija neapmierināta ar to, ka es skolēnu darba lapās sniedzu savu atgriezenisko saiti – komentēju viņu atbildes. Bija neizpratne par to, jo atzīmi jau tas neietekmē. Manuprāt, tas parāda, ka šajā sistēmā kaut kas nav kārtībā, ja lielu daļu interesē tikai cipars un nekas vairāk. Tas ir gadu desmitiem jau skolotāju un skolēnu galvās, un es nezinu, kā to var izmainīt.

Kas ir jūsu iedvesmas avoti?

Es nāku no Iespējamās misijas, kas ir nedaudz citāda skolotāju sagatavošanas pieeja. Mani ļoti iedvesmo Iespējamās misijas kopienas cilvēki. Tāpēc ka viņi tik ļoti daudz ir investējuši, ziedojuši no sevis, lai ieviestu pārmaiņas. Kad esmu ar viņiem, es zinu, ka mēs līdzīgi redzam lietas. Es zinu, kam paprasīt palīdzību, zinu, pie kā vērsties. Dzīve tā ir iegrozījusies, ka mans kontaktu loks ir ļoti plašs. Iespējamās misijas cilvēki deg par vienu un to pašu lietu, viņi atbalsta un palīdz.

Runājot par citiem iedvesmas avotiem, es daudz skatos TED talks, kur tiek runāts par līderību un pārmaiņu vadību.

Savukārt pirms 2-3 gadiem izlasīju Juvāla Noasa Harari grāmatu Sapiensi. Ieinteresējos un sāku sekot līdzi tam, ko viņš raksta un domā, nevis tāpēc, ka tur būtu fenomenāla patiesība, kam es ļoti ticētu, bet tāpēc, ka viņš liek uz ierastām lietām paskatīties no citas perspektīvas. Nu, piemēram, aizvēsturē runā par tā saucamo neolītisko revolūciju. Mednieki, augu vācēji vienā brīdī apmetās uz vietas, sāka pieradināt dzīvniekus un paši audzēt pārtiku. Vēsturē ir ierasts par to runāt, ka tas ir brīnišķīgs cilvēces sasniegums. Taču viņš piedāvā skatījumu, ka tas visu ir sabojājis. Mēs kļuvām ļoti atkarīgi no dabas, mums vairs nebija plāna B, pazuda komunikatīvā prakse, kas bija medniekiem. Harari iedod vēl vienu perspektīvu. Un es sēžu un domāju: esmu mācījis vēsturi nu jau 9 gadus, un esmu pats bez maz vai svētulīgi ticējis, ka neolītiskā revolūcija ir tiešām bijis kaut kas ļoti labs.

Un tas ir līdzīgi kā izglītībā. Tev ir sistēma, un tas ir labi, bet ir vajadzīgs kāds, kas spēj uz sistēmu paskatīties no citas perspektīvas. Varbūt kaut ko var pamainīt, un efekts būs daudz lielāks.

Jūs iedvesmojāties no grāmatas, bet kā skolēniem ar lasīšanu? Vai viņi ar vispār lasa grāmatas?

Jā, mēdz teikt, ka skolēni nelasa grāmatas. Bet vai viņiem ir bijis kāds piemērs, pieaugušais, kurš stāsta, kāpēc viņam svarīgi lasīt un kā viņš to dara, kā viņš ir veidojis savu lasīšanas ieradumu un ko tas ir devis? Nav jau. Vienkārši literatūras skolotāja saka: ir jālasa!

Jūs pats arī piedalāties kādā lasīšanas klubā...

Jā, un pat divos. Viens no tiem ir Bukera lasītāju klubs, kas tika dibināts ar domu izlasīt visas grāmatas, kurām ir piešķirta Bukera prēmija. Taču tagad mēs eksperimentējam ar visdažādāko daiļliteratūru – lasām dzeju, kriminālromānus un arī nopietnākas grāmatas. Pārceļoties uz Ventspili, es aktīvāk sāku to darīt, jo vēlējos saglabāt šo man būtisko saikni ar cilvēkiem Rīgā.

Otrs klubs saucas Einšteins uz pauzes, un mēs lasām populārzinātniskas grāmatas no dažādām zinātņu nozarēm. Piemēram, mēs nesen lasījām par to, kādā veidā rodas radošums un kā to ienest organizācijās. Lasījām arī par to, ka dzīvē daudz ko nosaka nejaušības un tāpēc statistikai nav lielas jēgas.

Kāpēc es to daru? Tā ir socializācijas pieredze. Ir ļoti svarīgi, ka tu reflektē un kādam izstāsti, un dzirdi arī, ko citi par to pašu domā. Es vispār esmu sarunāšanās frīks. Man ļoti patīk strukturēti, ar jēgu sarunāties.

Un kā izdodas atrast laiku lasīšanai?

Vienkārši tam rezervēju laiku, tas arī viss. Bet grāmatu lasīšana nav bijis man mūžsens ieradums. Vidusskolas laikā es vispār nelasīju un arī no kultūras neko nesapratu. Viss mainījās, kad sastapu līdzīgi domājošus cilvēkus. Esmu liels teātra fans, un bija laiks, kad Jaunajā Rīgas teātrī biļetes varēja dabūt tikai, stāvot dzīvajā rindā. Septiņos no rīta bija jāieņem rinda, un kasi vēra vaļā tikai desmitos. Un, stāvot rindā, es iepazinos ar Guntu, ar kuru kopā darbojamies Bukera lasītāju klubā. Tolaik biju 1. kursa students, un viņa man stāstīja tik daudz par izstādēm, filmām, teātra izrādēm, un es sapratu, ka esmu nulle šajās zināšanās. Un man radās vēlme saprast vairāk. Zināju, ka es viņu atkal satikšu rindā pie teātra, un mēs abi būsim pirmie, kuri tur stāvēs. Viņa man ieteica, ko vajadzētu izlasīt un noskatīties. Un tā mana aizraušanās ar kultūru sākās.

Vai turpināt arī pats studēt augstkolā?

Jā, Latvijas Universitātē studēju pedagoģiju doktorantūrā.

Vai ir bijis tā, ka saproti, ka audzēknis tev ir iedevis vairāk nekā tu viņam?

Bija tāds gadījums, kad es varbūt ne tik daudz par sevi kaut ko sapratu, cik vienkārši apbrīnoju, ka var arī tā. Rīgā man bija audzēknis, ar kuru tagad esam labos draugos. 6. klasē sāku mācīt vēsturi. Pirmā stunda manā skolotāja karjerā, es ienāku un viņš uz tāfeles ķīļu rakstā uzrakstījis: «Vēsture rullē». Sanāca tā, ka viņam bija diezgan grūti sociāli ekonomiskie apstākļi, un bija vajadzīgs mentors, un es uzņēmos šo lomu. Viņam patika modelēt visādas lietas, un viņš mani paņēma līdzi uz RTU izgudrojumu konkursu. Un tas, ko viņš darīja, un ko viņš dara joprojām, – viņš iet pie nepazīstamiem cilvēkiem, kuri viņam šķiet interesanti, un saka: «Labdien, mani sauc Emīls, es gribētu ar jums aprunāties.» Viņš sarunājas un dibina kontaktus! Es joprojām jūsmoju par to, cik brīvi viņš var uzsākt sarunu, ar svešu, nepazīstamu cilvēku. Novērtē to, kas pašam ir svarīgi un vienkārši ar cilvēku aprunājas.